Satiksme lauku reģionos

Braukšanas noteikumi attiecas uz visiem – kā uz pilsētas satiksmes dalībniekiem, tā uz lauku iedzīvotājiem. Taču dažreiz, iebraucot lauku reģionā, tā vien liekas, ka esam citā pasaulē. Kādas ir lielākās atšķirības starp lauku un pilsētas satiksmi? Un kāpēc pilsētā visi pērk auto uz kredītiem prestamos rapidos vai creditos rapidos sin papeles, bet laukos cilvēki mēģina sakrāt saviem spēkratiem?

1. Laukos un ciematos ir mazāk galvenie ceļi, pārsvarā vienā ciemā ir viens galvenais. Tāpat nav arī, piemēram, vienvirziena ceļi. Protams, tas nenozīmē, ka iebraucot pilsētā, lauku iedzīvotājs apmulst pie vienvirziena ceļa, taču, loģiski, ka laukos šādus ceļus neizmanto. Laukos galvenais ceļš netiek sadalīts vairākās braukšanas joslās, kā tikai pa vienai turp un atpakaļ.

2. Smilšu ceļi ir bieža parādība laukos, mežos un mazāk apdzīvotās vietās. Tie ir bedraini, smilšaini, greiderēti, un kvalitātes ziņā daudz sliktāki kā asfalts. Plūstošas smiltis mazina riepu saķeri ar ceļu. dubļainā laikā tāpat, plus vēl pamatīgi nosmērējot automobili. Bet, arī ja nelīst, mašīna tiks appūsta ar lielu putekļu kārta. Braucot pa lauku ceļiem, rezultāts ir viens – mašīna ir biežāk jāmazgā, lai uzturētu to tīru. Smilšu ceļi ir blīvākas satiksmes, tāpēc braucējs pārvietojas kā ērtāk – pa ceļa vidu, izvairoties no riska, ka no meža negaidīti var izskriet kāds dzīvnieks.

3. Lauku smilšu ceļi ir “ralliju” entuziastu izklaides vieta. Jo vairāk līkumi, jo ceļš ir pieprasītāks ekstrēmajiem braucējiem. Īpaši ir jāuzmanās braucot pa šādiem ceļiem, jo, pretim braucot mašīnai ar lielu ātrumu, reakcijai ir jābūt tūlītējai. Pa šādiem ceļiem brauc salīdzinoši retāk, tāpēc “ralliju” braucēji uzskata, ka drīkst spiest gāzē kolīdz tiek uz smilšu ceļa, taču, tas nav pareizi un droši.

4. Autobraucēji nereti domā, ka laukos ir pavisam citi braukšanas noteikumi – tie brauc bez ieslēgtiem gaismām, jeb uguņiem, nepiesprādzējušies, nerāda pagriezienus, bez tehniskajām apskatēm un pat bez autovadītāja apliecībām. Policisti reti kad veic reidus uz laukiem, it īpaši uz mežu ceļiem, taču tas nenozīmē, ka noteikumi kaut kur ir citādāki. Drošība ir jāievēro kā pilsētā, tā laukos un braukt nepiesprādzējies ar drošības jostu pat līdz tuvajam veikalam ir kategoriski aizliegts. Vairāk lauku reģionus policistu reidi pārbauda Jāņos un citos lielos svētkos.

5. Laukos cilvēki īpaši neiespringst iegādāties sev pašas jaunākās markas automašīnas, jo, pirmkārt, tie saprot, ka tas nav nepieciešams, un, otrkārt, diezin vai, ka daļa no iedzīvotājiem to spētu arī atļauties. Laukos, kā jau iepriekš minēts, mašīna tiek pakļauta biežākai putekļu kārtai, dubļiem un citiem apstākļiem, kas nebūtu veiksmīgi savienojami ar augstas klases automašīnas uzturēšanas parametriem.

6. Laukos visas sabiedriskās iestādes ir salīdzinoši mazāk kā pilsētās, tāpēc arī mašīnas apkopes servisi un benzīntanki ir ierobežotā daudzumā. Parasti laukos ir viens benzīntanks, tāpēc cilvēkiem netiek dota iespēja salīdzināt cenas, ir jāņem tas kas ir. Tāpat laukos ir saimniecību lielā tehnika, kam ir nepieciešami lieli degvielas patēriņi. Īpaši sezonas laikā jāuzmanās, lai benzīntankā visu laiku būtu degviela. Ar auto servisiem ir tāpat kā benzīntankiem, taču lielāka iespējamība, ka vismaz šajā jautājumā atradīsies kāds kaimiņš, kas par mašīnu skrūvēšanu zina daudz vairāk kā jaunie mehāniķi pilsētas servisos.

7. Lielākajos lauku reģionos ir starppilsētu sabiedriskais transports, taču tā braukšanas laiki ir apmēram reizi stundā vai pat tikai līdz diviem braucieniem dienā. Cilvēkiem, kas dzīvo tālu prom no lielā ceļa, jāmēro garš ceļš, lai tiktu līdz sabiedriskā transporta pieturai. Sabiedriskā dzīve ir krietni ierobežotāka, ja nav savs transports.